Etnogrāfiskie cimdi.
Es bij' darba cilvēciņš;
Pa trīs gadi cimdu pāri
Kā margot(i) nomargoju.
/Latv.t.dz./
Atcerējos šo seno tautasdziesmu jau pirmajā vakarā, kad uzsāku šķietami neizdarāmu darbu. Likās, ka nekad to nepabeigšu. Kad biju jau tikusi apmēram līdz īkšķim, ar šausmām atcerējos, ka ir taču arī vēl OTRS cimds! Bet - izrādās, ka varu. Un pie tam - pati esmu apmierināta ar sava darba rezultātu. Cimdi iznākuši ne tikai skaisti, bet arī silti (jo pārstaipi cimdu iekšpusē), mīksti un maigi (jo izmantotā dzija ir tieši tāda).
/Cimda kreisā puse. Siltinājums/
Es būt' brūte šoruden,
kaut dienvida negulējsi:
Man palika brūtgānam
Ziedu cimdi neadīti.
Tagad skaidrs, kāpēc senos laikos meitas šādus cimdus adīja savam topošajam izredzētajam. Ne tikai tāpēc, lai cimdu saņēmējs novērtētu meitas pacietību, rūpību un prasmes. Manuprāt, vairāk jau tāpēc, ka tik daudz ieguldītā darba, tik daudz piņķerīgu domu adīšanas laikā kuram katram garāmgājējam tāpat vien neatdosi.
Tā tik tiešām bija sava veida meditācija. Pārdomas par dzīves jēgu, savas izturības pārbaude divu nedēļu garumā, un beigās - prieks par rezultātu. Vai es kaut ko tādu darīšu vēlreiz? PROTAMS!
Šī devītā vasariņa,
Vienu pāri cimdu daru:
Zīda diegi, zelta rozes
Sudrabiņa lapiņām.
Nav komentāru
Komentēt
0
