Par mežģīnēm
Kad kārtējo reizi sevī konstatēju vēlmi uzradīt kādu mežģīņotu šalli vai vilnas zeķēs ieadīt glīti sarindotus caurumiņus, aizdomājos - no kurienes tāda tieksme uz mežģīnēm? Varbūt tā ir gēnu balss un šādos brīžos manī plosās senu (ļoti senu) senču aristokrātiskās asinis? Varbūt pilnīgi pretēji - tikai vēlēšanās ietaupīt materiālu? Varbūt tas ir izaicinājums - radīt valkājamu priekšmetu tikpat kā no nekā, t.i., ar pēc iespējas vairāk caurumiem (kas arī ir galvenā mežģīņu sastāvdaļa)? Bet varbūt mežģīnes ir tāds kā Visuma modelis, kurā materiālā pasaule sastāv no nelieliem masas gabaliņiem un milzīgiem tukšumiem starp tiem? Izrādās, ka mežģīņu tradīcija nemaz nav tik sena - pašas pirmās datējamas ar 16.-tā gadsimta sākumu.
Kāda dzija ir vispiemērotākā mežģīņadījumiem un tamborējumiem? Praktiski - jebkura. Vienīgi jārēķinās ar to, ka jo smalkāku un gaisīgāku gribam mežģīni, jo smalkākam jābūt izejmateriālam. Daži piemēri:
Tamborētiem dvieļu galiem, galdautiem, salvetēm un citām mežģīnēm vispiemērotākais ir kokvilnas diegs.
Attēlā: Merino vilnas dzija Laceball100 no Shopellwolle un adīts lakats no Saules Lāča
Smalkām šallēm un plecu lakatiem, kas vienlaicīgi ari silda un dod patīkamas pieskāriena izjūtas, lieliska ir 100% merino vilna. Ja dzija ir ne tikai smalka, bet vēl arī ar krāsu pāreju, ieguvums ir dubults.
Attēlā: mežģīņu zeķes no zeķu dzijas Admiral.
Un, protams, mežģīņu zeķes! Siltums un izturīgums ir visbūtiskākās t.s. "zeķu dzijas" iezīmes. Vienlīdz efektīvi izskatās gan vienkrāsainās, gan daudzkrāsainās zeķes.
Nedaudz raupjāka, bet 100% latviska ir Pāces vilnas dzija, kura ir pieejama gan vienkrāsaina, gan ar neatkārtojamām krāsu pārejām.
Attēlā: 100% merino dzija no KATIA un adīts plecu lakats no Saules Lāča
Izmantojot rupjāku dziju, iegūtās mežģīnes ir ne tikai skaistas, bet arī siltas.
Izvelies sev tīkamāko dziju, sev piemērotāko darināšanas veidu, darini savu dzīvi skaistu un vieglu!