Par mežģīnēm

Kad kārtējo reizi sevī konstatēju vēlmi uzradīt kādu mežģīņotu šalli vai vilnas zeķēs ieadīt glīti sarindotus caurumiņus, aizdomājos - no kurienes tāda tieksme uz mežģīnēm? Varbūt tā ir gēnu balss un šādos brīžos manī plosās senu (ļoti senu) senču aristokrātiskās asinis? Varbūt pilnīgi pretēji - tikai vēlēšanās ietaupīt materiālu? Varbūt tas ir izaicinājums - radīt valkājamu priekšmetu tikpat kā no nekā, t.i., ar pēc iespējas vairāk caurumiem (kas arī ir galvenā mežģīņu sastāvdaļa)? Bet varbūt mežģīnes ir tāds kā Visuma modelis, kurā materiālā pasaule sastāv no nelieliem masas gabaliņiem un milzīgiem tukšumiem starp tiem? Izrādās, ka mežģīņu tradīcija nemaz nav tik sena - pašas pirmās datējamas ar 16.-tā gadsimta sākumu. 

Kāda dzija ir vispiemērotākā mežģīņadījumiem un tamborējumiem? Praktiski - jebkura. Vienīgi jārēķinās ar to, ka jo smalkāku un gaisīgāku gribam mežģīni, jo smalkākam jābūt izejmateriālam. Daži piemēri:

Attēlā: Merino vilnas dzija Laceball100 no Shopellwolle un adīts lakats no Saules Lāča

Smalkām šallēm un plecu lakatiem, kas vienlaicīgi ari silda un dod patīkamas pieskāriena izjūtas, lieliska ir 100% merino vilna. Ja dzija ir ne tikai smalka, bet vēl arī ar krāsu pāreju, ieguvums ir dubults. 

Attēlā: mežģīņu zeķes no zeķu dzijas Admiral.

Un, protams, mežģīņu zeķes! Siltums un izturīgums ir visbūtiskākās t.s. "zeķu dzijas" iezīmes. Vienlīdz efektīvi izskatās gan vienkrāsainās, gan daudzkrāsainās zeķes.

Attēlā: 100% merino dzija no KATIA un adīts plecu lakats no Saules Lāča

Izmantojot rupjāku dziju, iegūtās mežģīnes ir ne tikai skaistas, bet arī siltas.

Izvelies sev tīkamāko dziju, sev piemērotāko darināšanas veidu, darini savu dzīvi skaistu un vieglu!

Kādu dziju izvēlēties pavasara/vasaras rokdarbiem?

Diena kļūst arvien garāka, gaisā jūtama pavasara smarža, tālākos plauktos salikti rakstainie dūraiņi, siltās cepures, un daži pat apgalvo, ka adīšanas un tamborēšanas sezona ir beigusies. Nu nē! Adīšanai nav sezonāla rakstura! Tā ir ar gadalaikiem nesaistīta atkarība. Tik vien kā nepieciešams radošajiem darbiem izvēlēties vispiemērotākos materiālus. Lūk, pāris ieteikumu, kā izvēlēties dziju saviem siltā laika rokdarbiem.

1. Ja ziemas periodam vairāk piemērotas dzīvnieku izcelsmes dzijas (vilna, alpaka, angora, mohēra, merīnvilna), vasarai - dzijas no augu šķiedrām. Kokvilna, lins, bambusa šķiedras. Katrai no tām ir savas priekšrocības, savas īpatnības, bet vissvarīgākais droši vien būs tas, cik lielā mērā izvēlētais materiāls atbilst jūsu iecerētajam projektam. 

Kokvilna - subtropu auga škiedra, kas sastāv gandrīz vienīgi no celulozes. Izturīgāka kā vilna un silda vairāk kā lins. Izstrādājumiem no kokvilnas nekaitē bieža mazgāšana, tie elpo un nesviedrē, neelektrizējas, labi uzsūc mitrumu - šķietami vislabākā izvēle vasarai. Tomēr - milzīgais pieprasījums pēc kokvilnas šķiedras visā pasaulē tās audzētājiem liek arvien vairāk audzēšanas procesā izmantot kaitīgās ķimikālijas. Pastāv pat versija, ka kokvilna ir visķīmizētākā kultūra pasaulē. Tomēr kokvilnas dziju piedāvājums ir visplašākais, cenas - visdraudzīgākās, krāsu izvēle - praktiski neierobežota.

Lins - vienīgā Latvijā audzējamā šķiedra. Ja tic gudriem cilvēkiem, tad - vispiemērotākie esot tie produkti, kuru izcelsme atrodama 100 km rādiusā no cilvēka dzīves vietas. Ja tā, tad vasarai nav nekā labāka par linu. Tiesa, rūpnieciskos apjomos Latvijā linu vairs neražo: pārsvarā viss pārdošanā esošais lins nācis no "ārzemēm" - Lietuvas, Itālijas u.c.  Lina šķiedras ir izturīgas, tās nemaina savas īpašības saules gaismas iedarbībā, lins labi uzsūc mitrumu, ātri žūst, izturīgs pret berzi. Šobrīd lins ir pieejams visdažādākajās krāsās, ar visdažādāko pavediena resnumu. Atliek tikai izvēlēties. Iespējams, ka tīrs lins varētu šķist par asu maigāku ādu īpašniekiem, tāpēc ir radīti pavedieni ar dažādām lina un kokvilnas kombinācijām. Tomēr der atcerēties, ka lina izstrādājumi kļūst maigāki ar katru mazgāšanas reizi. 100% lina pavediens ne vienmēr būs tik gluds un līdzens kā kokvilna, tomēr lina īpašības ir tā vērtas, lai to vismaz izmēģinātu. Vairāk par linu var lasīt šeit.

Bambuss - Vēl tikai dažus gadus atpakaļ vairums cilvēku pat nespēja iedomāties, ka tāds ciets un stīvs materiāls kā bambuss, var dot tik maigu pavedienu, kas atbilst pat vissmalkākajam zīdam. Bambusa šķiedras satur spēcīgu antibakteriālu vielu, kas palīdz bambusam cīnīties pret baktērijām un kaitēkļiem. Salīdzinājumā ar kokvilnu, bambuss absorbē vairāk ūdens, un tas padara šo šķiedru īpaši piemērotu tiem, kas cieš no pārmēru svīšanas. Bambusa šķiedrās ir daudz pektīna - vielas ar nomierinošu un barojošu efektu ādai. Bambusa plantācijas pašas atjaunojas līdzīgi kā zāle un pat tad, kad bambuss ir nocirsts, tas ātri ataug. Bambuss aug blīvi, aizņem ievērojami mazāk vietas, nekā, piemēram, kokvilna. Lai tas labi augtu, tam nav nepieciešami pesticīdi. Vienīgais mīnuss - bambusu tekstilšķiedru iegūšanai audzē vienīgi Ķīnā un Taivānā.

Izņēmums šajā uzskaitījumā ir zīds. Tā ir šķiedra ar dzīvniecisku izcelsmi, bet ļoti piemērota karstajam laikam. Zīds regulē ķermeņa temperatūru atkarībā no vides temperatūras, tajā nevairojas putekļu ērcītes, ātri uzsūc mitrumu. Zīda pieskāriens ādai ir vismaigākais, papildus vēsuma sajūtai karstajās dienās, tas rada tādu īpašu pacilātību, kas apģērba nēsātājam liek justies tādam kā labākam, skaistākam, vērtīgākam. Varbūt tā ir tikai psiholoģiska ietekme, jo zīda pavedieni nav no tiem lētākajiem, tomēr ir vērts pamēģināt - ja ne visu blūzīti notamborēt no šāda diega, tad vismaz izmantot zīda diegu motīvu apdarei, kādam izšuvumam vai atsevišķu detaļu izgatavošanai. Zīda pavedienam raksturīgs arī tāds neuzkrītošs un dabisks mirdzums, kas padara apģērbu svinīgāku.

2. Krāsa. Vasara ir tas laiks, kad cilvēks vairāk uzturas ārpus telpām, sabiedriskos pasākumos, ballītēs, ir lielāka iespēja parādīt sevi visdažādākajās krāsās. Par atsevišķu krāsu nozīmi ir vērts parunāt sīkāk, šeit tikai pieminēšu, ka tieši siltajā sezonā neapzināti gribas justies tik ziedošai kā narcišu dobei, kā Jāņu pļavai, kā košai magonei, rudzupuķei vai zilajam zvaniņam. Viskarstākajās un saulainākajās dienās šķietamu vēsumu dod baltās krāsas apģērbs. Savukārt, ja ir plānots papildināt kādu kāzu viesu kompāniju, tad var gadīties, ka jaunais pāris jau būs paredzējis vienojošu krāsu visam pasākumam. Ja tomēr zini, ka esi no jūtīgajiem, ja nevēlies sevi lieki pakļaut iespējamam riskam, ko ķermenim varētu nodarīt ķīmiskās vielas, ko parasti izmanto dzijas krāsošanai, krāsas noturībai un citiem "kosmētiskiem" efektiem, izvēlies baltu dziju. Dabiski baltu, nevis balinātu. 

3. Bet vissvarīgākais, manuprāt, ir šis ieteikums - dzija, kurai ir patīkami pieskarties, turēt rokās, visticamāk arī būs tā, ar kuru būs patīkami darboties un vēlāk arī valkāt gatavo izstrādājumu. Esmu redzējusi cilvēkus dziju veikalos, kas uzvedas šķietami dīvaini - liek dziju ficītes sev pie vaiga vai pie kakla, kur āda ir visjutīgākā, mēģinot izjust - cik patīkams ir šī pavediena radītais pieskāriens. Šādu paņēmienu vajadzētu izmantot cilvēkiem ar jutīgu ādu. Citiem bieži vien pietiek vien paturēt iecerēto kamoliņu plaukstā. 

4. Izvēlētajai dzijai jāatbilst iecerētajam projektam. Ja esat iecerējusi tamborēt platmali vai pludmales somu, diez vai dzijas pieskāriena maigums būs noteicošais. Šallītes un plecu lakati vēsajiem vasaras vakariem visticamāk būs smalkākas kā ziemas. Tāpat vasarā ir lielāks kārdinājums pēc mežģīņotām blūzītēm, caurspīdīgiem (vai puscaurspīdīgiem) tamborētiem svārkiem un kleitām. Tad svarīgs ir arī raksts, kurā ir vairāk caurumiņu (daži varianti atrodami Bibliotēkā).

Jebkurā gadījumā - līdz ar pavasara iestāšanos savus mīļos darbarīkus - adāmās un tamboradatas - nevajag atstāt novārtā. Gluži otrādi. Ir pēdējais brīdis ķerties klāt, lai radītu kādu vieglu, gaisīgu un noteikti krāsainu brīnumu tik tuvajai vasarai.

Kā izmantot dziju atlikumus?

Katra no mums uz savas ādas ir pārbaudījusi, ka spēkā ir sekojoša formula: jo vairāk tu adi, jo vairāk dzijas paliek pāri. Gribot negribot, bet veidojas dažādi dziju atlikumi. Pat visai ievērojamos daudzumos. Ko ar tiem iesākt? Kā radoši izmantot? 

1.  Pavisam mazu priekšmetu darināšana

2. Dziju atlikumu izmantošana rakstu veidošanai.

3. Dažādu krāsu laukumi

Ja dzijas ir vairāk, to var izmantot ne tikai ornamentālās joslās, bet veidot atsevišķus krāsainus laukumus. Te varianti ir visdažādākie. Gan tamborēti kvadrāti, sešstūri, kas savienoti kopā vienā lielā, krāsainā darbā. 
Šādiem darbiem var izmantot arī t.s. "vecmāmiņas kvadrātu" tehniku. Tradicionāli šādā veidā tiek darinātas segas, gultas pārvalki, dīvāna spilveni, iepirkumu somas, tomēr arī augstās modes skatēs ir atrodami daži ievērības cienīgi piemēri, kuros lieliski iederēsies arī dziju atlikumu izmantošana.

4. Darba pavediena veidošana no visdažādākajām dzijām

Ja dziju atlikumi ir visdažādākajās krāsās, kas šķietami nesader viena ar otru, ja dzijas ir dažāda biezuma, ar atšķirīgu sastāvu, tad der šī metode. Darba pavediena veidošana, apvienojot kopā visdažādāko dziju vienā pavedienā. Šādam darbam būs nepieciešamas vislielākā numura adāmadatas vai tamboradatas, jaunais izstrādājums būs izturīgs. Pielietojums? Tie var būt gan paklājiņi, iepirkumu somas, grozi dziju uzglabāšanai vai citi izstrādājumi.

Un kādi ir Jūsu varianti? Kur Jūs izmantojat dziju pārpalikumus? Parādiet pārējiem savu ideju! To iespējams pievienot sadaļai Pūra Lāde, tāpat iespējams smelties kādu neierastu risinājumu saviem turpmākajiem darinājumiem.

Īso zeķu adīšana. Turpinājums.

Tagad kādu brīdi adīsim turp atpakaļ 36 valdziņus, t.i., to valdziņu skaitu, kas ir uz divām adatām. Tā kā papēdis ir tā “kritiskā” zeķes daļa, kas visvairāk pakļauta nodilšanai, papēdi ada rakstā, kuram veidojas papildus pārstaipi adījuma kreisajā pusē. Raksts ir šāds: 1.rinda – turpejošā. *1 valdziņš labiski nocelts, 1 valdziņš labiski*. Atkārto no * līdz *, kamēr visa labiskā rindiņā noadīta. Atpakaļejošo rindu visus valdziņus ada kreiliski. Ja precīzi ievēro nocelto un izadīto valdziņu secību, veidojas šāds raksts.

Papēža rakstā ada tik rindas, cik valdziņu ir uz divām adatām. Ja neizmantojat rindu skaitītāju vai rindu skaitīšana ir kādā brīdī sajukusi, var saskaitīt garos, noceltos valdziņus. Tā kā šie valdziņi tiek izadīti tikai katrā otrajā rindā, tiem ir jābūt 18, t.i., tieši tik daudz, cik valdziņu ir uz vienas adatas.

Papēdis ir izveidots. Nenoraujot pavedienu, uzlasa malas valdziņus no papēža taisnās daļas. Par skaitu šobrīd nav jāuztraucas, galvenais ir – lai neveidojas caurumi vai neglītas atstarpes. Kad valdziņi no malas uzlasīti, ada rakstā tos valdziņus, kas atrodas uz divām, kādu brīdi nelietotajām adatām. Kad esam noadījuši līdz otrai papēža malai, atkārtojam “uzlasīšanas” procedūru. Savukārt tos 14 valdziņus, kas palikuši pāri no papēža adīšanas, sadala godīgi uz pusēm – 7 valdziņus pievienojam vienai adatai, un 7 otrai.

Valdziņu skaits uz adatām pēc papēža adīšanas ir pavisam cits: uz divām, nelietotajām adatām (2. un 3.) ir 18 valdziņi, bet uz pārējām divām – cits skaits. Šo netaisnību labo katrā rindiņā, samazinot valdziņu skaitu par vienu. Lai samazinājuma vietā veidotos glīta pīnīte, to dara šādi: 1.-ās adatas pēdējos divus valdziņus saada labiski, bet 4.-tās adatas pirmo valdziņu noceļ, otro izada labiski, nocelto valdziņu pārvelk pār izadīto. Šādu valdziņu skaita samazināšanu veic tik reižu, kamēr uz visām adatām ir vienāds valdziņu skats, t.i., 18.

5. Pēdas daļa

Taisnais gabals. Ada izvēlētajā rakstā tik garu, kamēr zeķe sasniedz mazā pirkstiņa pamatni.

6. Pirkstgala noraukums.

Noraukumu var veidot ar dažādiem paņēmieniem ar aprēķinu - katrā rindiņā valdziņu skaits tiek samazināts par 4. Šajā gadījuma izmantots t.s. spirāliskais noraukums - valdziņu skaitu samazina katras adatas sākumā ar saadīšanu: pirmo valdziņu noceļ, otro - izada labiski, nocelto pārvelk pāri  izadītajam. Ada, kamēr uz katras adatas paliek 3 valdziņi. Nogriež diegu un izvelk cauri visiem valdziņiem.

Būtībā zeķes gatavas. Palicis pavisam maz... Tikai ievilkt galus, izmazgāt un noformēt gatavās zeķītes. To var izdarīt arī ar tvaicēšanu ar gludekli caur mitru drāniņu. Var - izmazgātās, vēl mitrās zeķes, uzvilkt uz kartona pamatnēm, et var pa smuko - izmantot zeķu formētajus. Tagad gan - viss.

Īso zeķu adīšana. Sākums.

Ja adām zeķi sev, tad nav nekādu problēmu iegūt visus nepieciešamos mērus. Ieteiktu ņemt piemēru no vēsturiski zināmiem pētniekiem, kas visus eksperimentus vispirms veica paši uz sevi. Tieši tāpat arī mācīties zeķi vislabāk ir uz sevis: gan nepieciešamie izmēri vienmēr “pa rokai”, gan iespējams pielaikot zeķi jebkurā darba stadijā. Tas ir ērti!

Kādi mēri ir nepieciešami? Kājas apkārtmērs virs potītes un kājas apkārtmērs ap papēdi un pēdas pacēlumu. Abus lielumus saskaita, izdala uz 2, tādējādi iegūstot nepieciešamo zeķes platumu. Pieņemot, ka zeķi adām uz savu kāju, garumu noskaidrosim darba gaitā.

1. Valdziņu skaita aprēķināšana.

Bieži ir dzirdēti rokdarbnieču stāsti, ka var iztikt bez paraudziņiem, un zeķei nepieciešamo valdziņu skaitu noteikt “uz aci”. Var. Tikai adītājām ar nelielu pieredzi zeķu adīšanā jārēķinās, ka ar lielu varbūtību pirmās zeķes nederēs, būs jāārda un jāsāk no jauna. Tāpat ir mēģinājumi paraudziņu adīšanu un valdziņu skaita rēķināšanu aizstāt ar jau gatavu ciparu, jautājot – cik valdziņus vajag tādam un tādam zeķes izmēram? Atkārtošu ne vienu reizi vien teikto – šis cipars atkarīgs no tik daudzām lietām (izmantotās dzijas, adatām, izmantotā raksta, individuālā adīšanas blīvuma utt.), ka vienkāršāk ir noadīt paraudziņu un izrēķināt tieši sev nepieciešamo skaitu. Un tas nemaz nav tik sarežģīti. Vienreiz izdarīsiet, un redzēsiet – šādā veidā ietaupīsiet gan laiku, gan nervus.

Tātad – vispirms no izvēlētās dzijas, ar konkrētām adatām un vēlamajā rakstā noada paraudziņu. Uz adatām uzmet 10 (20) valdziņus + 2 malas valdziņus un ada rakstā 10 (20) rindas. Tad paraudziņu izmazgā un izgludina. Derēs arī tvaicēšana caur samitrinātu drānu.

X = 23x10/3,2 = 71,85, noapaļojot = 72 valdziņi.

Ja iegūtais valdziņu skaits dalās ar 4, tad uz visām adatām būs vienāds valdziņu skaits. Šajā gadījumā 72:4=18 valdziņi uz vienas adatas.

2.Valnīša daļas adīšana.

Vadoties no aprēķiniem, uzmetam uz divām kopā saliktām adatām 72 valdziņus, kurus sadala godīgi uz 4 adatām - pa 18 valdziņiem uz katras. Šo zeķi adīsim ar nelielu valnīša daļu. To ada rakstā viens valdziņš labiski griezti, viens valdziņš kreiliski. Šajā vietā var adīt arī parasto labisko valdziņu, tikai - man labāk patīk kā izskatās labiski grieztais. Ada tik rindas, cik garu valnīti vēlas. Valnīti ada, lai adījuma maliņa nerullētos un lai zeķe labāk turētos pie kājas. Īpaši būtiski tas ir pusgarajām un garajām zeķēm, kurām valnīti ada īpaši platu. Bet īsajām - vairāk gaumes lieta. Tikpat labi valnīša vietā var veidot robiņus. Ja ada valnīti rakstā 2 labiski, 2 kreiliski, tad šāds adījums ir vēl elastīgāks, un šajā rakstā adītā zeķe ļoti labi pielāgojas kājas formai. Šo variantu izmantoju tad, ja zeķi adu "nepazīstamai"  kājai, t.i., gadījumos, kad kājas apkārtmēru precīzi nevar noteikt.

Šajā gadījumā valnīti ada 12 rindiņas. Pēc tam pāriet uz stulma daļas adīšanu.

3. Stulma daļas adīšana.

Uzreiz pēc valnīša ada zeķes stulma jeb taisno daļu. To ada tik garu, cik vēlas. Ja zeķītes grib īsas, lai, ievelkot tās zābakos, nekas nerēgotos, šī daļa var būt pavisam īsa, vai pat nebūt. Tad uzreiz pārejam uz papēža veidošanu. Ja zeķes ir plānotas pavisam vienkāršas, tad taisno gabalu ada labiski. Savukārt, ja ir vēlēšanās ieadīt kādu rakstu, tad šī ir vieta, kurā var izvērst savu fantāziju. Adot rakstainas zeķes, rakstu veido šajā taisnajā gabalā līdz papēdim un vēlāk (jau pēc papēža izveidošanas) pēdas daļā. 

Šai zeķei izmantota vilnas dzija trijās krāsās. Un sekojošs raksts:

Stulma daļu ada līdz zeķe ir sasniegusi vietu, kur jāsāk veidot papēdis. 

/turpinājums sekos/

Īso zeķu adīšana. Sagatavošanās.

Zeķu adīšanas variantu ir gandrīz tik daudz, cik adītāju. Tomēr, cik novērots, tad ikdienā katrs ir pieķēries vienam noteiktam veidam, kurš ir apgūts līdz pēdējam sīkumam, un ar kura palīdzību zeķi var noadīt gandrīz aizsietām acīm. Šajā gadījumā sīki tiks aprakstīts vecais labais, bieži vien par klasisko dēvētais, zeķu adīšanas veids - zeķu adīšana ar 5 adatām.

Pašlaik vispopulārākā zeķu adīšanai ir speciālā zeķu dzija. Šādas dzijas sastāvā ir 75% tīras vilnas un 25% sintētiskas šķiedras. Vilnas daudzums ir pietiekoši liels, lai no šādas dzijas adītās zeķes būtu sildošas un mitrumu uzsūcošas, bet specifiskā apstrāde un sintētikas piedeva nodrošina ar papildus priekšrocībām: izstrādājumi no šādas dzijas ir daudz izturīgāki, zeķes tik ātri nenodilst un, kas ir īpaši būtiski, tās ir mazgājamas veļas mašīnā. Īpašā apstrāde un smalkvilnas aitu vilnas izmantošana nodrošina to, ka šādas zeķes nebūs “kodīgas” pat jutīgas ādas īpašniekiem. Zeķu dziju var atpazīt pēc uzrakstiem uz etiķetes un atslēgas vārdiem Superwash un Sock Yarn. Cenas ziņā dzija ir dārgāka par mūsu pašu vilnu, tomēr jāņem vērā, ka šādas zeķes valkāsiet vismaz 3 reizes ilgāk, tādējādi ietaupīsiet laiku zeķu lāpīšanai un jaunu zeķu adīšanai. Un kur vēl tā ērtība ar mazgāšanu… Dziju ražotāji piedāvā varen bagātīgu krāsu izvēli vienkrāsainajām dzijām, kā arī tiek ražotas daudzkrāsainas zeķu dzijas, kur pavediena krāsa mainās neatkarīgi no adītāja, padarot pašu zeķes darināšanas procesu īpaši aizraujošu, pat tad, ja izmantojat pavisam vienkāršus adījuma rakstus.

Būtībā zeķēm der jebkura dzija. Galu galā – zeķes paredzētas ikdienas lietošanai, tās velk zābakos un reti kad ir redzamas citiem. Galvenā zeķu funkcija ir – turēt kājas siltumā. Tāpēc īpaši saimnieciskas rokdarbnieces ikdienā valkājamās zeķes ada no dažādiem dziju pārpalikumiem un ārdītas dzijas. Jebkurā gadījumā vienam pieauguša cilvēka zeķu pārim nepieciešams 100-150 g dzijas (atkarībā no dzijas biezuma un zeķes lieluma), kas ir aptuveni. 400 m dzijas pavediena. Jo smalkāku dziju izvēlēsieties, jo mazāk tās vajadzēs. Ja adīšanai izmantosiet otrreiz lietotu dziju vai pārpalikumus, ir būtiski, ka visa dzija ir vienāda biezuma.

Adatas

Pēc klasiskās zeķu adīšanas metodes nepieciešamas piecas abos galos nosmailinātas adatas. Katras adatas garums 10-15-20 cm, tās var būt gatavotas no visdažādākajiem materiāliem: koka, bambusa, metāla, oglekļa šķiedras, plastmasas. Katram ir savas priekšrocības, katram – savi piekritēji, bet visbūtiskākais ir adatas resnums vai izmērs. Lai zeķu adījums būtu blīvs (tātad – izturīgāks), adatas izmērs jāizvēlas tāds, kāds norādīts uz dzijas etiķetes vai par 0,5-1 izmēru mazāks. Ja dziju vērpjat paši vai izmantojat ārdīto dziju, adatai jābūt tik resnai, cik resns ir pavediens. Ja esat pamanījuši, ka adāt stingri un ļoti stingri (zeķēm tieši tā arī vajag!), iespējams nevajadzētu izmantot mazo izmēru bambusa adatas, jo tās mēdz salūzt visnepiemērotākajos brīžos.

Zeķēm ir viena ļoti slikta īpašība – tās ir divas. Ja vienu zeķi var noadīt absolūti jebkurš, tad ar otru visbiežāk ir problēmas. It īpaši tad, ja gribas, lai abas zeķes ir vienādas. Šādam gadījumam der variants, kad abas zeķes tiek adītas vienlaicīgi, t.i., paada gabaliņu no vienas, pēc tam tieši tikpat lielu gabaliņu no otras. Šādā gadījumā jums neaizmirsīsies, cik rindiņas jāada, lai mainītu krāsu vai rakstu, cik rindas adāmas līdz papēdim utt. Tādā gadījumā ar vienu adatu komplektu būs par maz. Meklējiet uzreiz divus, un pilnīgi vienādus.

Kad visi nepieciešamie materiāli ir sagatavoti, var sākt adīt.
Turpinājums – pēc nedēļas.

Dzijas krāsošana ar augu krāsvielām. I daļa.

Vēl pavisam nesen saimnieces dalījās ar savām Lieldienu olu krāsošanas metodēm. Šogad, krāsojot olas, nevarēju novaldīt vēlēšanos pamēģināt nokrāsot arī dziju. Izdevās lieliski, un tagad krāsošu atkal, tikai - nu jau apbruņojusies ar teoriju, dažādiem literatūrā atrodamiem ieteikumiem un padomiem. Pie reizes parādīšu arī citiem, kas sanācis. Varbūt vēl kāda rokdarbniece izmantos šo maģisko metodi, lai tiktu pie krāsainiem pavedieniem.

Tā kā ir vēl ziema, t.i., ļoti agrs pavasaris, un lielais vairums krāsaugu nav dabonami, krāsošanai izmantoju sīpolu mizas. Tās visai apzinīgi ir krātas visa gada garumā speciāli šim mērķim. Dzijas krāsošanai. Kāpēc sīpolu mizas? Pirmkārt, tāpēc, ka tās ir pieejamas arī pilsētniekam, ieguve netraumē dzīvo dabu, un, kas ir pats svarīgākais, sīpolu mizās esošās vielas nodrošina iespēju krāsot dziju bez īpašas kodināšanas (kas tas tāds, par to vēlāk). No mizām iegūtā krāsa ir noturīga (krāsa mazgājot neplūk), izturīga pret saules stariem (izstrādājums neizbalos). variējot krāsošanas apstākļus iespējams iegūt dažādus siltos toņus - sākot no dzeltena, līdz oranžam un brūnam. 

Teoriju nestāstīšu. Parādīšu vienu recepti, kas atrasta Ilgas Madres grāmatā "Krāsošana ar augu krāsvielām", 1990.gada izdevums. Iedvesmai parādīšu un aprakstīšu detalizētu izpildes gaitu un iegūto rezultātu. Ja nu vēl kāds "pavelkas".

1.diena. No pelniem iegūst pelnu sārmu. Izsijātus pelnus aplej ar verdošu ūdeni, samaisa, un nostādina. Dzidrajā škīdumā iemērc sīpolu mizas. Nesvēru. Sabēru visas, cik bija. Sanāca pilna 3 litru burka. Šādam daudzumam vajadzētu pietikt 100 g krāsojamās šķiedras.

2.diena. Pēc "receptes" mizas jāmērcē divas dienas. Tas ir viegli! Kamēr mizas klusi mirkst, atdodot šķidrumam visu krāsu, nesteidzīgi satinu izvēlēto dziju vieglās šķeterēs - lai krāsa vienmērīgi piekļūst visai šķiedrai un krāsojums ir viendabīgs. Šoreiz mērķis bija iegūt divus dažādas intensitātes toņus. Izmantota Pāces vienkārtīgā vilnas dzija. Šķeteres vairākās vietās viegli jāsasien ar diegu. Citādi, dziju maisot krāsošanas laikā, veidosies visai grūti atpiņķerējams mudžeklis. Intereses pēc krāsošanai sagatavoju arī dziju ar sintētikas piejaukumu. Rakstīts, ka krāsa var atšķirties, atkarībā no sastāva.

3.diena. Krāsošana. Nokāš sīpolu mizu uzlējumu. Ielej katlā un sāk karsēt. Tad tajā liek samitrinātās dzijas šķeteres. Ja liksiet sausas, krāsa sākumā pavedienam pieķersies nevienmērīgi. Un tad krāso. Laiku pa laikam dzijas šķeteres jāpacilā, lai krāsa šķiedrai tiktu klāt pilnīgi visās vietās apmēram vienādās devās. 

Tas tonis, ko redzēsiet mitrai dzijai viennozīmīgi nav tas pats, kāds būs gala rezultāts. Tomēr ne gluži visas šķīdumā esošās krāsa daļiņas saķers ar šķiedru. Bet princips ir vienkāršs - jo ilgāk šķiedru turēsiet krāsojamā šķīdumā, jo intensīvāks būs tonis. Lai nedaudz veicinātu krāsas pieķeršanos, maisījumā pievienoju nedaudz etiķa. Vienu no krāsojamajām šķeterēm izņēmu pēc stundas, otru - atstāju ilgāk, vēl nedaudz masu pakarsēju, un liku mierā līdz nākošajai dienai.
Skalošana. Pēc šķiedras izņemšanas no krāsas, to skalo remdenā ūdenī tik ilgi, kamēr skalojamajā ūdenī vairs nenonāk krāsas daļiņas. Skalojamo ūdeni var nedaudz paskābināt ar kādu skābi. 

Gala rezultāts - divu toņu brūna vilnas dzija. Gaišāko toni varētu nosaukt kā mitru smilšu krāsa, bet otram ļoti piestāv karameļu brūnā toņa nosaukums. 

Tas arī viss. Atliek dziju izžāvēt ēnā, satīt kamolos un izmantot jaunajos darbos. Prieks un gandarījums par gala rezultātu, neskatoties uz to, ka darīju visu, lai iegūtu oranžu toni. Šoreiz nesanāca oranžs. Bet tas tikai pierāda vienu - ne visas grāmatās un internetā rakstītās receptes izdodas tieši tā, kā aprakstīts. Tāpēc vērts pamēģināt pašam. Garantēts atklājēja prieks un pārsteidzoši krāsaini rezultāti.

Etnogrāfiskie cimdi.

Atcerējos šo seno tautasdziesmu jau pirmajā vakarā, kad uzsāku šķietami neizdarāmu darbu. Likās, ka nekad to nepabeigšu. Kad biju jau tikusi apmēram līdz īkšķim, ar šausmām atcerējos, ka ir taču arī vēl OTRS cimds! Bet -  izrādās, ka varu. Un pie tam - pati esmu apmierināta ar sava darba rezultātu. Cimdi iznākuši ne tikai skaisti, bet arī silti (jo pārstaipi cimdu iekšpusē), mīksti un maigi (jo izmantotā dzija ir tieši tāda).

/Cimda kreisā puse. Siltinājums/

Es būt' brūte šoruden,
kaut dienvida negulējsi:
Man palika brūtgānam
Ziedu cimdi neadīti.

Tagad skaidrs, kāpēc senos laikos meitas šādus cimdus adīja savam topošajam izredzētajam. Ne tikai tāpēc, lai cimdu saņēmējs novērtētu meitas pacietību, rūpību un prasmes. Manuprāt, vairāk jau tāpēc, ka tik daudz ieguldītā darba, tik daudz piņķerīgu domu adīšanas laikā kuram katram garāmgājējam tāpat vien neatdosi.

Tā tik tiešām bija sava veida meditācija. Pārdomas par dzīves jēgu, savas izturības pārbaude divu nedēļu garumā, un beigās - prieks par rezultātu. Vai es kaut ko tādu darīšu vēlreiz? PROTAMS!

Šī devītā vasariņa,
Vienu pāri cimdu daru:
Zīda diegi, zelta rozes
Sudrabiņa lapiņām.

Etnogrāfisku cimdu adīšana. Starts.

Atšķīru Marutas Grasmanes grāmatu "Latvieša cimdi" uz labu laimi un - nolēmu, ka šie būs īstie.

Pirmā problēma ir - dzijas izvēle. Var, protams, adīt ar jebkuru dziju, bet konkrēti šiem cimdiem uz adatas ir ieplānoti 24 valdziņi. Un, ja es tomēr gribu noadīt ne tikai tieši tādus, kā grāmatā, bet vēl tādus, kuri der man pašai, tad jāsameklē smalkāka dzija. Izvēlējos smalko merino vilnu no Itālijas. 

Uzsākusi esmu.

Bet - lēni gan iet. Trīs krāsas vienlaicīgi, gari pārstaipi, sarežģīts raksts. Tomēr, ja reiz senās sievietes to varēja izdarīt līdz galam, tad es arī varēšu. 

Paskatīsimies.

Tekstilterapija - kas tas tāds?

Attēls no lapas http://fg.ed.pacificu.edu/sweb/starr/pure_method.html

Attēls no lapas http://citystitching.com/blog/2015/12/14/the-healing-properties-of-knitting

Attēls no lapas http://bohochicfiberco.com/blogs/news/90282369-knitting-as-a-way-of-healing

Adīsim veseli!

Adīšanas vēsture

Izrādās, neviens precīzi nezin, cik sena ir adīšana. Varbūt tāpēc, ka senākie adījumi gatavoti no dabiskām šķiedrām, zīda un kokvilnas, kas arheoloģiskajos izrakumos nav atrodami, jo laika zobs pret tik maigām struktūrām ir nesaudzīgs. Savukārt izrakumos atrodamās adāmadatas tikpat labi var identificēt par matu sprādzēm vai citiem priekšmetiem. Uzskata, ka adīšana ir senāka par paklāju siešanu, tomēr ne tik sena kā aušana. Vismaz nevienā sengrieķu teikā adīšana nav pieminēta. Patiesībā pat nav tāda vārda latīņu vai sengrieķu valodās, kas apzīmē adīšanu! 

Par vissenākajiem īsta adījuma pierādījumiem uzskatāmas adītās zeķes, kas datētas ap mūsu ēras 1000.gadu un atrastas izrakumos Ēģiptē. 

Tomēr savas sarežģītības dēļ šīs zeķes noteikti nav pats pirmais adījums - tās darinātas no krāsainas kokvilnas un adītais papēdis liecina, ka jau šajā laikā tika lietots kreiliskais valdziņš. Daži vēsturnieki par adīšanas dzimteni uzskata Eiropu. Droši vien tāpēc, ka tā ļoti gribas. Tomēr fakti liecina par ko citu. Visticamāk, ka adīšana radusies Tuvajos Austrumos. Par to liecina netiešie pierādījumi - pirmās šķiedras, kas izmantotas adījumiem, ir kokvilna un zīds (nevis vilna vai lins, kā tas varētu būt, ja pirmie adījumi būtu darināti Eiropā). Arī pats adīšanas virziens - no labās puses uz kreiso - ir pretējs tam, kādā virzienā lasa un raksta Eiropas tautas.

Lai nu kā, bet adīšana tomēr ir nonākusi Eiropā. Visticamāk, pateicoties spāņu iekarotājiem. Kopš tā laika adījumi parādās arvien biežāk - gan adīti priekšmeti, gan adošas madonnas svētbildēs.

Madonna Knitting, by Bertram of Minden 1400-1410

Senie Eiropas adījumi ir vienkārši fantastiski. Pārsvarā to īpašnieki bijušas karaliskas, ļoti bagātas vai ļoti ticīgas personas. Darināti no smalkiem zīda diegiem, ar burvīgiem rakstiem. Viduslaikos adīšana bija izvērtusies par visai ekskluzīvu tehniku, gatavo adījumu cenas bija karaliskas (viens  pāris no Zviedrijas karaļa Ērika 27 zīda zeķu kolekcijas 1566.g. maksājis vienu parasta kalpotāja gada algu). Un - ar adīšanu nodarbojās... tikai vīrieši. Spējat iztēloties - vīrietis, ar rokām ada smalku zeķīti (vienā collā saskaitītas 32 rindas un 25 valdziņi)? Pirmā adītāju ģilde izveidota Parīzē, 1527.gadā, un lai kļūtu par tās pilntiesīgu biedru, bija nepieciešams iesniegt vairākus adījumus, tajā skaitā arī šāda veida adītu sienas paklāju.

Pavērsiens adīšanā notika 1864.gadā, kad tika izgudrota pirmā adīšanas mašīna. Loģiski! Cik tad ilgi vīrieša cilvēks var izturēt tādu nodarbošanos! Līdz ar to adīšana no ekskluzīvas nodarbošanās, no mākslas pārvērtās par laika kavēkli. 

Interesanti, kāpēc mūsdienās, kad nopirkt gatavu, ar mašīnu adītu džemperi ir lētāk, kā nopirkt dziju un adīt pašam, kāpēc šādos apstākļos adīšana arvien ir tik populāra? Paņemot rokās adāmadatas, jūties kā laika mašīnā, kas atgriež tevi tūkstošiem gadus senā vēsturē, kad cilvēks darināja apģērbu savām rokām nepieciešamības dzīts. 

Un tomēr. Adīšana ir maģiska! Tu jūties kā radītājs, kas veido kaut ko pēc savas ieceres, pats savām rokām. Ne jau es viena tā jūtos. Visā pasaulē cilvēki ir aizrāvušies ar adīšanu. Diez vai tāpēc, ka pusstundu ilga adīšana sadedzina 55 kilokalorijas. Papildus taustāmiem labumiem, adīšana uz cilvēku iedarbojas nomierinoši, samazina asinsspiedienu, palēlina sirdsdarbību, kā arī pirkstu smalko muskuļu kustības stimulē smadzeņu darbību. Kaut vai šī iemesla dēļ vien adīt vajadzētu maziem bērniem un veciem cilvēkiem. 

Adīsim veseli! Lai gan - par adīšanas veselīgumu - nākošreiz.

Nedaudz par vilnu

Bet, kā izrādās, vilnas šķiedras, lai gan visām tām ir "dzīvnieciska" izcelsme, ir tik dažādas! Tik vien kā atliek izvēlēties to, kas vispiemērotākā. 

1. Aitas vilna

Latvijas vilna. Vilna no Latvijā audzētajām aitām vienmēr būs īpaša, tāpēc arī šeit tā minēta kā pirmā. Vispirms jau tāpēc, ka tā ir mūsu pašu. Izejviela, kas iegūstama tepat, Latvijā, uz mūsu zemes, zem mūsu saules, no mūsu pašu selekcionētajām aitu šķirnēm. 

Aitas vilna satur sevišķu vielu — lanolīnu, kas ietilpst visos pretalerģijas un pretiekaisuma preparātos, kuri palīdz sadziedēt brūces un lūzumus. Raksturīgi, ka tieši aitas vilnā ir lielāks lanolīna daudzums nekā citu dzīvnieku vilnā. Tāpēc vilnas šķiedra tieši iedarbojas uz ādas receptoriem un paātrina reģenerējošos procesus šūnās, tādējādi noņemot sāpju sajūtu. Zinātnieki secinājuši, ka aitas vilnas spēja noņemt sāpes balstās  uz pieciem iedarbības mehānismiem: ķīmisko, elektrostatisko, masāžas, sildošo un mitrumu izvadošo. Lietošanas laikā vilna šķiedras berzējas cita pret citu, radot elektrostatisko lauku, kas labvēlīgi ietekmē cilvēku, izraisot spēcīgu atveseļojošu efektu. Varbūt kādam ir iebildumi, ka vilnas apģērbs nedaudz "kož", bet ir vērts aizdomāties - ka tā ir mikromasāža, kas veicina asins cirkulāciju ne tikai ādas virspusē, bet arī dziļākos slāņos, Savukārt pastiprināta asins cirkulācija nozīmē, ka aktivizējas tādi svarīgi procesi kā organisma attīrīšanās, kaitīgo vielu izvadīšana, hormonu un fermentu biosintēze, imunitāte u.c. Vilnai ir ļoti sarežģīta struktūra, tā sastāv no porainām šūnām ar lielu daudzumu gaisa dobumu. Tas piedod vilnai unikālas siltumizolējošas īpašības, kā arī mīkstumu un vieglumu. Siltums ne tikai uzlabo asins mikrocirkulāciju, bet arī labvēlīgi iedarbojas uz iekšējiem orgāniem. Vilna pēc sava ķīmiskā sastāva ir gandrīz 90% olbaltumvielas, kam piemīt īpašība uzsūkt apkārtnes smaržas. 

Kopš neatminamiem laikiem mūsu zemes iedzīvotāji no vilnas ir gatavojuši praktiski visu apģērbu - no vilnas šķiedrām ir austi audumi visdažādāko virsdrēbju un segu izgatavošanai, no dzijas adīti cimdi un zeķes, kā arī austas tik slavenās rakstainās jostas. Mūsdienās ražotā vilna ir pieejama visdažādākajās nokrāsās, lai gan visdabiskākā vienmēr būs nekrāsota un nebalināta aitas vilna.

Ja tomēr mūsu pašu vilna šķiet par asu, to der sakombinēt ar citiem vilnas veidiem, piem., daudz smalkāko un maigāko merino.

Merino vilna. Īpaši smalkas šķiedras vilna, kas iegūta no merino šķirnes aitām. 

Sākotnēji šādas smalkvilnas aitas audzētas Eiropas dienvidos, bet ar laiku tās aizvestas uz Austrālijas un Jaunzēlandes laukiem, kur tagad arī meklējami lielākie merino vilnas ražotāji.

Visām citām vilnas labajām īpašībām, merino vilnai raksturīgs maigs pieskāriens, kas nekairinās pat visjūtīgāko ādu. No smalkās merino vilnas gatavo gan apakšveļu, gan apģērbus zīdaiņiem, tādējādi nodrošinot ķermeņa termoregulāciju (īpaši nozīmīgi tas ir neiznēsātiem bērniem), neradot tam papildus diskomfortu. Tā kā merino vilnas šķiedras ir tik smalkas, to izmanto arī vasarai piemērotu apģērbu izgatavošanai. Un, kā izrādās, tad vilna ne tikai ziemā silda, bet arī uztur ķermeni vēsu karstajā gadalaikā. Sevišķi merino iecienījuši sporta apģērbu ražotāji. Šķiedras smalkā struktūra ir kā radīta, lai no tās gatavotu greznus, ažūrus un vienlaicīgi siltus izstrādājumus. Parastam cilvēkam vissvarīgākais varētu būt merino vilnas maigums (šādu apģērbu droši var vilkt uz kailas miesas), elastība (apģērbs neburzās, piekļaujas augumam). Adītājām noteikti baudu sagādās pats process, jo kontakts ar merino ir tik tiešām patīkams.

2. Kazas vilna.

Mohēra. Iegūst no Angoras kazām.

Mohēra pieskaitāma pie ekskluzīvajām šķiedrām. Visām aitas vilnas labajām īpašībām klāt nāk spīdums, vieglums un gaisīgums. No mohēras ada gan greznus tērpus (jo pavediens ir smalks, piemērots smalku mežģīņu veidošanai), gan plecu lakatus un zeķes (sildošā efekta dēļ). Īpaši smalka un maiga struktūra ir kazlēna mohērai, ko dziju ražotāji nekautrējas atzīmēt uz produkta etiķetēm. Savu fizikālo īpašību dēļ tā nav izmantojama filcēšanai. Arī tiem, kas pieraduši ārdīt apnikušus džemperus un pēc tam gatavot pavisam jaunus - mohēra nederēs. Garo, pūkaino šķiedru dēļ materiāla otrreizēja izmantošana ir diezgan apgrūtinoša. 

Kašmirs. 

Vilna no kašmira kazas (attēlā) iespējams pirmo reizi tika izmantota Tibetas kalnos. Varētu teikt, ka tai ir tāda kā garīga izcelsme. Kašmira kazas visvairāk audzē Ķīnas un Mongolijas augstkalnu reģionos, kur laika apstākļu ietekmē (7 mēneši gadā sals līdz -35 grādiem, spēcīgs vējš) kazas organisms ražo šo sildošo materiālu. Apģērbs, kas gatavots no kašmira, nodrošina pat 3 reizes labāku ķermeņa izolāciju  no vides kā aitas vilna. Kašmirs ir arī smalkāks un zīdaini maigs. Tiesa, arī krietni dārgāks, jo no vienas kazas tradicionāalā veidā var iegūt daudz mazāk smalkās pavilnas nekā no aitas - reizi gadā no viena dzīvnieka izķemmē vien 50-200 gramus maigās pavilnas. Vienam džemperim vajadzētu 4-5 kazu gada "ražas". Ar vienu vārdu sakot - ļoti ekskluzīvs materiāls adīšanai. Tomēr, ja kādreiz uzdrīkstēsieties atļauties sev tādu greznību - nenāksies nožēlot, jo pat nelielas kašmira piedevas dzijai dod īpašu sajūtu.

3. Kamieļvilna. Lama, alpaka.

Nedaudz eksotiskāks šķiedru veids, kuru iegūst no kamieļu dzimtas dzīvniekiem: kamieļeim (Tuvie Austrumi), lamas un alpakas (Dienvidamerika) vilnas.

Alpaka

Lamas un alpakas dabīgais areāls ir Dienvidamerikas kalni. Dzīvnieki ir piemērojušies dzīvei ar ekstremālām temperatūras maiņām, stipriem vējiem, mainīgiem mitruma apstākļiem - un lielā mērā šo aizsardzību nodrošina vilna. Šiem dzīvniekiem vilna ir divu veidu - maigā un sildošā pavilna, un nedaudz asākā un izturīgākā ārējā vilnas kārta. Šī šķiedra pieejama galvenokārt nekrāsota, dabiskajās krāsās. Tā var būt dažādu toņu pelēka, pat melna, protams, balta, un brūna. Pēc savām fizikālajām īpašībām lamas un alpakas vilnas šķiedra ir 3,5 reizes izturīgāka par cilvēka matu. Tāpēc tās izmantojamas apģērbiem, kam būtu vēlama lielāka mehāniskā izturība - zeķēm, virsdrēbēm, segām, paklājiem. Lamas un alpakas vilna nesatur lanolīnu vai citas eļļas, tā ir kā radīta cilvēkiem ar paaugstinātu jutību un alerģiskām reakcijām.

4. Trušu vilna

Angora. 

Mīksta, sildoša, viegla un pūkaina. Lielākais ražotājs - Ķīna. Pēdējā laikā daudzi atsakās no angoras vilnas ekselentajām īpašībām morālu apsvērumu dēļ - vilnas iegūšanas process ne vienmēr ir dzīvniekam nekaitīgs. 

Cimdu rakstu maģija

Es savam mīļajam
Sila ziedu cimdus adu,
Lai viņš mani tā mīlēja,
Kā bitīte sila ziedu.

Katram ir savi kritēriji, pēc kuriem izvēlēties rakstu jaunajam cimdiņam. Varu piedāvāt vienu no savējiem. Izvēlos rakstu zīmes, kas jaunajam cimdu valkātājam novēl kaut ko tieši viņam. Vai nu tā ir gudrība un līdzsvarotība (zalkša zīme), vai veselība (Jumis, dzīvības zīme), enerģija un dzīvesprieks (saules zīme, dzīvības zīme, ugunskrusti), aizsardzība (auseklis, ugunskrusti, dažādi līniju vijumi, Jumis), mīlestība vai pavisam prozaiski - materiālie labumi (Māras zīmju grupa). Tiesa, kamēr izveido topošā cimda "projektu", paiet vairākas dienas radošās pārdomās. Vienu no jau realizētiem pārdomu rezultātiem var redzēt šeit.

Tātad - vispirms izvēlos zīmi. Noder gan pašas iepriekšējo gadu gatavie projekti, gan augstāk redzamās grāmatas. Izvēloties konkrēto zīmi, nedrīkst aizmirst, kādai rokai cimds paredzēts. Uz izmēros maza bērna cimdiņa gan Auseklis, gan Ugunskrusts jāizvēlas mazāk zarains, vienkāršāks, jo valdziņu skaits "zīmēšanai" būs daudzkārt mazāks kā krietnam kungam paredzētajiem cimdiem. Daži no zīmju variantiem redzami šeit. Tajā brīdī, kad iespējamo zīmju variantu būs vairāk par vienu, kad sāksies pats grūtākais - izvēlēties, tad nekas cits neatliks, kā nodarboties ar maģiju, t.i., lietām, kas nav loģiski izstāstāmas. Nāksies paļauties uz t.s. "iekšējo balsi", intuīciju vai vienkāršāk sakot - izvērtēt topošo cimdu rakstu pēc unikālās skalas patīk/nepatīk. Būtībā - ar to varētu arī sākt. Ar to var arī pietikt. Ja patīk - tad adu. Ja pašai par topošo projektu ir prieks, aizrautība, sajūsma, tad - adu. Tad arī lielāka varbūtība, ka patiks arī cimdu saņēmējam. Ja cimdi ir paredzēti pārdošanai, kādam nekonkrētam saņēmējam - tad nezinu, ko ieteikt. Varbūt tad pietiek ar to, ka zini, cik valdziņu būs uz katras adatas, un attiecīgajam valdziņu skaitam piemeklēt rakstu. 

Tad - krāsas. Par krāsu nozīmi noteikti ir vērts kādreiz parunāt īpaši, bet šoreiz tikai par cimdu krāsu. Melnos, tumši brūnos un pelēkos toņus izvēlos vienīgi raksta izcelšanai, pamatkrāsām, manuprāt, jābūt gaišām, priecīgām, siltām un saulainām. Ziemā (kas arī ir cimdu valkāšanas laiks) jau tāpat pietiek tumsas, drūmu krāsu un pelēku domu. Ja visapkārt nav gaišuma un krāsu, ja arī sevī tos reizēm sarežģīti ieraudzīt un ikdienas uzturēt, tad - cimdos ieadīt jau nu gan jebkurš var! 

Es cimdiņu neadīju
Bez dzeltāna, bez sarkana,
Lai aug manis arājiņis
Dzeltāniem matiņiem,
Dzeltāniem matiņiem,
Sarkaniem vaidziņiem.

Visbeidzot - dzija un adatas. Ne vienmēr ir vienkārši piemeklēt nepieciešamās krāsas dzijas, kas vēl ir arī vienādā raupjumā. Tāpēc ieteicams būtu vienam darbam izvēlēties vienas izcelsmes dziju: viena ražotāja, ar vienādu sastāvu, vienādu raupjumu. Tā kā cimdu pārim kopā nevajadzēs vairāk kā 50 - 100 g dzijas (ja pavediens smalkāks, dzijas daudzums gramos būs mazāks), krāsu akcentiem var izmantot mājās esošos dziju pārpalikumus. Jāņem vērā, ka rakstainiem cimdiem nederēs ļoti raupja dzija. Iegādājoties dziju veikalā, meklējiet tādu, kas piemērota adīšanai ar 2.numura adāmadatām. 

Lai gan dažas rokdarbnieces visai atklāti smīkņā par tām, kas cimdiem izvēlas veikalā pirkto dziju un ada "pašu izdomātus rakstus", liekot uzsvaru uz to, ka "īstās" krāsas ir tās, kas pašu krāsotas, tie "īstie" ir etnogrāfiskie, muzeju cimdi, man ir pilnīgi cits viedoklis. Jā, senie cimdi ir mākslas darbs. Gluži kā Leonardo da Vinči gleznotā Monna Liza. Bet, cik gan garlaicīga būtu pasaule, ja gadsimtiem ilgi visi pēc kārtas gleznotu vienas vienīgas monnas lizas... 

Lūk, kādi sanāk cimdi no veikalā pirktas dzijas un ar pašas sakombinētiem rakstiem (iedvesmai izmantoti dažādi Lielvārdes un Lēdmanes novada jostu motīvi).

Rotas pašu rokām

1. Krāsas. Kurai gan negadās prāta aptumsuma brīdī nopirkt fantastiski skaistu somu vai kurpes, kam pilnīgi nekas no esošās garderobes neiet klāt pēc krāsām. Tad nu tikai atliek sameklēt attiecīgās krāsas diegus un - izgatavot aksesuārus tieši pieskaņotus jaunajām lietām.

2. Kaut kas jauns. Diez vai vienmēr, kad uznāk kāre pēc kaut kā jauna, iespējams nopirkt kaut ko lielu, dārgu un vēl attiecīgajam psiholoģiskajam stāvoklim atbilstošā krāsā. Toties jaunus auskarus, kaklarotu vai rokassprādzi var izgatavot viena vakara laikā. Un ar šiem aksesuāriem lieliski iespējams atsvaidzināt jau ienēsāto kostīmu, kleitu vai džemperi.

3. Radīšanas prieks. Cilvēks tomēr ir ar dievišķu izcelsmi, un cilvēkam ir iekšēja nepieciešamība - radīt. Ja šī nepieciešamība ilgstoši netiek apmierināta, sākas garastāvokļa svārstības, panīkums, enerģijas izsīkums un depresijai līdzīgi stāvokļi. Priekš kam nonākt līdz tādām galējībām? ja džemperi vai šalli pa vienu vakaru nenoadīsi, tad mazu rotiņu - to var pilnīgi noteikti! Gan iegūsi jaunu lietu, gan apmierināsi dievišķo radīšanas kāri.

4. Treniņš. Neviens meistars no debesīm nekrīt. Katrs māklsinieks sastāv tikai no 1% talanta un 99% darba. Gatavojot auskarus, var izmēģināt visdažādākos rakstu elementus, kurus vēlāk iespējams izmantot lielākas formas darbos. Piemēram, iepatikušos puķīti, kas sākotnēji ir "iemēģināta" kā auskariņš, var izmantot kā motīvu jaunai tamborētai blūzītei, mežģīņu joslas apdarei kokvilnas apakšsvārkiem zem tautiskajiem brunčiem vai somas dekoram.

Un patiesībā tas ir pat vienkāršāk kā sākumā šķiet. Atliek tikai iesākt.  

1.modelis. Auskari "Ziediņš".

Darbam nepieciešams:

- kokvilnas diegs;

- diega rupjumam atbilstoša tamboradata;

- auskaru āķīši.

Auskariem noderēs jebkura zieda tamborēšanas shēma. Būtiskākais ir tas - cik lielus auskarus vēlaties. Piemēram noderēs kaut vai šī: 

Lai ziedlapiņu stūrīši veidotos ar nelielu smailumiņu, starp 2.-ro un 3.-šo stabiņu ar apmetumu var izveidot mezgliņu no 5 gaisa pīnītēm. Gatavs ziediņš izskatās šādi:

Lai auskari no šādas puķītes nelocītos un ilgāk saglabātu formu, gatavo ziediņu iestīvina. Vieglais variants - iestērķelē, gluži kā to darīja mūsu vecvecvecmāmiņas. Nelielu daudzumu kartupeļu cietes sajauc ar aukstu ūdeni, iemērc šajā maisījumā tamborēto puķīti un tad caur plānu audumu notvaicē ar karstu gludekli. Stingrākajā gadījumā izmanto ūdens un baltās līmes maisījumu.

2.modelis. Auskari "Bumbiņa".

Darbam nepieciešams:

- kokvilnas diegs (jo smalkāks diegs, jo glītāka iznāk bumbiņa);

- 2 koka bumbiņas (rokdarbu veikalos iespējams iegādāties visdažādākā izmēra un krāsas bumbiņas);

- 2 metāla nagliņas un 4 pērļu cepurītes;

- auskaru āķīši.

Sāk ar bumbiņas aptamborēšanu. Iesāk ar pīnīti no 5 gaisa cilpiņām, kuras galus savieno kopā ar īso stabiņu. Nākošajā rindiņā notamborē 10 īsos stabiņus. Tālāk tamborē īsos stabiņus, sākumā pieaudzējot to skaitu (viena vienā iztamborējot 2), bumbiņas visplatākajā vietā tamborē bez valdziņu skaita izmaiņām, tuvojoties "galotnei", valdziņu skaitu samazina. Arvienvārdsakot, tamborē tā, lai darbiņš cieši apņemtu izvēlēto bumbiņu. 

Gatavai bumbiņai cauri izver nagliņu, abus bumbiņas "polus" nostiprinot ar pērļu cepurīti, un pievieno auskaru āķīti.

Un tad, kad auskari jau gatavi, roka ievingrināta un gribas vēl kaut ko, iepriekš izmēģinātos elementus var savienot pa vairākiem kopā, izveidojot rokassprādzes vai kaklarotas.

Šādam vienam komplektam (auskari un kaklarota) nepieciešams viens kamoliņš (25 g) smalka kokvilnas diega.

Lini.

Attēls no: http://www.granny-miller.com/rippling-retting-flax-straw/combing-flax-straw-through-a-rippler/

Vēsturiskais skatījums. 

Pēc arheoloģiskajiem izrakumiem nav izdevies noskaidrot, kura vieta tad uzskatāma par linu dzimteni, kura ir tā vieta uz zemes, kas saucama par linu domestikācijas sākumpunktu. Tomēr vēsturnieki ir vienisprātis, ka lini ir viena no vissenāk kultivētajām lauksaimniecības augu sugām. Pat ēģiptiešu mūmijas, kuru vecums rēķināms ap 7 000 gadiem, ietītas lina audeklā. Ķīnā un Indijā linu sāka kultivēt agrāk par kokvilnu. Senajā Grieķijā linaudums tika mainīts vienādā svarā pret zeltu. Vispār - linaudumu mēdz dēvēt par "ziemeļu zīdu". 

Nezinu kāpēc, bet man ir lepnums par liniem, gluži kā par saviem bērniem, lai gan linkopība Latvijā ir diezgan skumjā stāvoklī. Vēsturiski galvenais linu audzēšanas reģions ir Latgale. 1923.gadā Latvijā tika uzsākta linu selekcija, bet jau 1970.gadā pārtraukta. Līdz pat 1992.gadam neviens nemēģināja pilnveidot sējas linus, un visskumjākais ir tas, ka par ilgajiem miera gadiem bija zudis arī viss līdzšinējais selekcijas materiāls. Pēc Zemkopības ministrijas 2010.gada ziņojuma par iepriekšējo gadu, pat negribas ticēt, ka Latvijā šķiedras linu novāktā kopplatība bijusi tikai 100 ha. 

Bioloģiskais skatījums.

Sējas lini ir viengadīgs lakstaugs, kas vislabāk aug ziemeļu puslodes mērenājā joslā. No sēklas līdz pilngatavībai nepieciešamas 100 mēreni siltas un mitras vasaras dienas, tad lins var sasniegt augstumu līdz 1 m. 

Attēls no: http://www.wildfibres.co.uk/html/wildfibres_29.html

Linu šķiedras sastāv no celulozes polimēra. No 1 ha linu var iegūt apmēram 1.5 līdz 3.5 tonnu šķiedras.

Fizikālais skatījums.

Linšķiedras garums var būt līdz pat 90 cm, vidējais diametrs - 12-16 mikroni. Garās šķiedras izmanto tekstilrūpniecībā, no tām gatavo pavedienus, auž audumus. Īsās savukārt izmanto būvmateriālu ražošanā. Un tieši tāpēc izmanto, ka linšķiedrai ir augsta mehāniskā izturība (ne velti pirmās buras bija tieši no linu auduma), augstāka kā vilnai vai kokvilnai. Linšķiedra ir noturīga pret dažādām klimatiskajām iedarbībām, pret bioloģisko "agresiju" jeb pūšanu, tā lēni nolietojas. Palielinoties mitrumam, linauduma izturība pieaug. 

Lina audumam ir lieliskas termoizolācijas spējas - vasaras tveicē starp cilvēka miesu un lina auduma apģērbu temperatūra var būt pat 3-4 grādus zemāka kā apkārtējā vidē. Linšķiedra ir ar augstām higroskopiskām īpašībām, t.i., tā uzsūc mitrumu. Lina audums spēj uzsūkt līdz pat 20% no sausa auduma svara, un tikai tad mitrums sāk no tā izgarot. Šī īpašība lina auduma valkātājam ļauj karstās vasaras dienās justies komfortabli, jo svīstot neveidojas traipi, audums nelīp pie miesas, bet āda elpo.

Linauduma lielo mehānisko izturību izmanto dvieļos, galdautos, gultas veļā. Šādi galdauti bieži vien tiek mantoti no paaudzes uz paaudzi, jo mazgājot lina audums kļūst tikai mīkstāks. Varbūt tādēļ senos laikos kārtīgas saimnieces salvetes un galda drānas pirms lietošanas iestīvināja - lai tie izskatītos kā jauni.

Medicīniskais un dziednieciskais skatījums.

Linšķiedrām piemīt antiseptiskas un antibakteriālas īpašības, ko nodrošina augā esošie dabiskās izcelsmes fenolu savienojumi. Jau senos laikos, kad cilvēks vēl neko nenojauta par baktērijām, tika pievērsta uzmanība linauduma dziednieciskajai iedarbībai: slimniekiem lina palagos nerodas izgulējumi, brūce, pārsieta ar lina audeklu, ātrāk sadzīst, zīdainim lina autiņos neiekaist āda. Daudzi dziednieki, tostarp persiešu zinātnieks Avicenna, savā praksē izmantoja gan lina audeklu, gan linsēklas. Arī mūsdienu ķirurgi joprojām novērtē linšķiedras antibakteriālās īpašības un izmanto lina vati.

Ieviešot savā garderobē un mājas vidē lina izstrādājumus, iespējams sevi pasargāt no dažādu ādas slimību veidošanās. Turklāt lins neitralizē kaitīgos toksīnus, ko organisms izdala caur ādu, novērš nepatīkamo sviedru aromātu. Jāņem vērā, ka linaudums nav alerģisks, pat otrādi - tas spēj novērst alerģiskās reakcijas, it īpaši tās, kuru cēlonis ir sintētiskie izstrādājumi. Tāpēc lins būtu īpaši ieteicams bērniem un cilvēkiem ar jūtīgu ādu. 

Ikdienas lietotāja skatījums.

Izlasot to visu, cik labi uz cilvēku iedarbojas lins, brīžiem pat aizmirstas, ka linauduma drēbes ātri saburzās.  Toties pretstatā sintētiskajiem audumiem lins neuzkrāj statisko elektrību, kas rada nepatīkamas sajūtas, novelkot apģērbu. Lina izstrādājumus ir vieglāk mazgāt kā kokvilnas apģērbu, jo netīrumi neiesūcas tik dziļi šķiedrā, paliek tās virspusē. Arī putekļus lina audums piesaista mazāk kā citas šķiedras, tāpēc interjera dizaineri iesaka lina audumu lietot dzīvojamo telpu dekorēšanai. Ja vilnas aizkari saules pusē ātri vien izbalo, zaudē savu sākotnējo dekorativitāti, tad lina auduma drapērijas ir noturīgas pret ultravioleto starojumu un tik strauji nezaudē sākotnējo krāsu. Arī skapī glabātais lins ir drošībā, jo lins aizbaida insektus un kodes lina apģērbam nekaitē.

Ja vien varētu dabūt lina drēbes, kas neburzās... Vai arī ir ar dekoratīvu burzījuma efektu. Un kas liedz noadīt blūzi, kleitu vai svārkus no linu dzijas? Lūk, dažas idejas.

Kleita, adīta no lina dzijas. 

Blūze, adīta no lina dzijas. Ja pašam slinkums adīt, meklējiet šeit. Pat linu svārki neburzīsies, ja vien tie būs notamborēti no smalka lina pavediena. Pludmales soma, pagatavota no linu dzijas, būs mehāniski izturīga, kalpos vairākas vasaras, tāpēc ir nopietni jāpadomā par modeli, jo - citādi pa daudzajiem gadiem soma apniks.

Un var arī pagatavot (vai nopirkt) šajā attēlā redzamās absolūti ekoloģiskās rotas ar etnogrāfisku "piesitienu".

Lina dzija.

Latvijā linu dzijas ražotājus var saskaitīt uz vienas rokas viena pirksta. Tas ir uzņēmums "Baltiks EAST", kurš ražo linu dzijas, diegus un auklas gan no ievestajām izejvielām, gan arī no pašu audzētajiem liniem. Toties kaimiņi lietuvieši ir daudz nopietnāki linu dzijas ražotāji. Tā kā iegādājoties dziju savam veselīgajam šīs vasaras apģērbam, vienlaicīgi varam atbalstīt sev tuvākos kaimiņus. 

Atliek tikai darīt. 

Ziemeļu mežģīnes. Tehniskā daļa.

Raksta tehniskais zīmējums atrodams Bibliotēkā ar Nr.4. 

Vēlāk noskaidrojās, ka šie divi elementi - bumbulīši un zvaigžņu raksts - ir raksturīgi tieši igauņu mežģīnēm, atšķirot tās no citām līdzīgajām. 

1. Bumbulīši jeb mezgliņi tiek veidoti no viena valdziņa turpejošajā rindiņā izadot 5/7/9 (noteikti nepāra skaitli, pamīšus adot labiski un veidojot apmetumu) un atpakaļejošajā (kreiliskajā) rindā visus valdziņus saadot kopā, saglabājot sākotnējo valdziņu skaitu. Lai saadīšana būtu vienkāršāka, ieteicams valdziņus veidot brīvus, vaļīgākus, lielākus. 

Bumbulīšu virknējumu izmanto, lai mežģīnei veidotu ziedu un lapu zīmējumus ar dabiskiem izliekumiem (kā, piemēram, šai šallei), vai ģeometriski precīzas rakstu zīmes. Vēl bumbulīši adījumā ir pierādījums tam, ka darbs tik tiešām ir roku darbs, jo, izrādās, adāmmašīnām šāds raksts nav pa spēkam.

2. Zvaigznīte. Zvaigznes jeb lilijas raksts tiek veidots vispirms saadot kopā 3/5/7 valdziņus un tajā pašā rindiņā pieaudzējot 3/5/7/9 valdziņus. Silvijas šalles gadījumā tiek kopā saadīti 5 valdziņi un no jauna izadīti arī 5, nemainot sākotnējo valdziņu skaitu. To dara sekojoši. Labiski saada 5 valdziņus, veido apmetumu, nenoņemot piecus saadītos no kreisās adatas tos izada vēlreiz labiski, vēlreiz apmetums un vēlreiz labiski. Kopā no pieciem valdziņiem iegūstam piecus un - zvaigznīti. Nākošās divas rindiņas adāmas labiski gludi, lai zvaigzni veidojoši "stari" glītāk izvietotos kopējā raksta zīmējumā. Atceros no bērnības, manas vecāsmammas adījumu grāmatā, bija līdzīgs raksts, ar zvaigznītēm. 

Tā kā šo te elementu jau kādreiz biju izmēģinājusi. Tagad, pētot igauņu mežģīnes, atklāju, ka vairākos gadījumos lilijas jeb zvaigžņu raksts tika veidots nedaudz citādāk, t.i., saadot 3 valdziņus no jauna pieaudzēti 9, kā piemēram, šajā šallītē.

Tagad šallīte ir gatava. 

Un tomēr - intereses pēc. Vai mana šallīte izies testu ar gredzenu? Mājās bija tikai mans vecais laulību gredzens, 17.-tā izmēra. 

Izskatās, ka man izdevusies īsta igauņu šalle :)

Ziemeļu mežģīnes. Prelūdija.

Es gatavojos! Lai tādu šalli uzadītu, kas būtu viegla, gaisīga un tik smalka, lai (kā vēsta senas leģendas) to varētu caur gredzenu izvilkt, ir jābūt atbilstošam aprīkojumam. 

Pirmkārt, tā ir dzija. Jau uzmetot paviršu skatienu adītajām meģžīnēm, ir skaidrs, ka šallei izmantojamā dzija ir īpaši smalka. Pārskatot dažādas dziju raupjuma kategorijas, izrādījās, ka mežģīnēm piemērotās dzijas nemaz nav tik vienkārši nopērkamas veikalos. Vispirms mēģināju adīt no smalka linu diega - nesekmīgi. Raksta zīmējums veidojas tāds neharmonisks, jo lina pavediens tomēr ir ar mainīgu raupjumu. Arī aprakstos par igauņu meģīnēm norādīts, ka tās darinātas no ļoti smalkas vilnas dzijas. Tomēr dzīvojam ziemeļos, un šallei ir ne tikai dekoratīva funkcija, bet tā arī silda. Beidzot man paveicās atrast Itālijā ražotu merīnvilnu, kura ideāli atbilda manai iecerei. 

Otrkārt, piemērotas adatas. Ja raupjākajām dzijām viss ir vienkārši - katram pavediena resnumam ir viens noteikts adatas izmērs, tad ar mežģīņu dzijām ir cita situācija. Jo adītāji ir tik dažādi. Vieniem patīk, ja pavedieni kļaujas cieši cits pie cita (tādā gadījumā jāņem vissmalkākās adatas, Nr.1,5 - 2), savukārt citi uzskata, ka adīto mežģīņu galvenā sastāvdaļa ir brīvā telpa starp pavedieniem, un adīšanai tiek lietotas resnākas adatas - 2,5., 3., vai pat 4.numura. Galu galā - ja es tik tiešām gribēšu to šalli caur gredzenu izvilkt, tad ņemšu vismaz 3.numuru. 

Un treškārt, tas ir raksts. Tagad ļoti daudzas lietas var atrast internetā. Tik vien kā meklētājā jāieraksta liktenīgie vārdi (vēlams angļu valodā, jo tad iespējamo atbilžu ir vairāk) - Haapsalu shawl, Estonian lace vai tml. Tradicionālāku vērtību piekritējiem noderēs grāmata - Siiri Reiman "Haapsalu Shawl", nopērkama šeit. Manā īpašumā ir šīs pašas grāmatas sākotnējā versija igauņu valodā, bet bildes un tehniskos zīmējumus ļoti labi var saprast. Un arī lētāk sanāk :) Atrodama šeit. 

Tagad man ir viss nepieciešamais. Dzija, adatas un pilna grāmata ar rakstiem. Vēl tikai derētu kāda nedēļa atvaļinājuma :)

Kas ir Saules Lācis?

Tā, pēc ilgām un mokošām pārdomām, piedzima Saules Lācis. Projekts - kā pavadīt savas dzīves dienas ar aizrautīgu radīšanas prieku, un bez bailēm no jautājuma uz papīra lapiņas.